Nav viegli izdomāt soliņu, kas kādam sagādātu prieku. Cilvēki mēdz sēdēt uz visa kā, pat uz avīzēm. Es nemierīgi staigāju pa darbnīcu Andrejsalā, šurp un turp, gaidot, kad atnāks ideja. Kavējas. Nenāk. Radio spēlē I. Ziedoņa citātus un dzejoļus. Es apsēžos, skatos uz Daugavu un klausos:
“Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.”
vai
“Un, kad es paskatos uz rietiem, kāds roku man uz pleca liek: “Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek.””
Vai tas nav par Andrejsalu? Šeit visa pietiek, izņemot, kur apsēsties un noskatīties saulrietu. Tā mēs te tupam uz dzenskrūvēm, apklātām ar avīzēm.
Biju jau iecerējusi darba pauzēs pie Daugavas krastiem ierasties ar savu sēžamo. Izmērā mazu. Īkšķa lielumā. Bet tagad var domāt jau ko lielāku…
Piezīmes. 1. decembris
Andrejsalā Daugavas krastā puslokā uz augšu ir izkārtotas virsmas, līdzīgi kā stadionos, lai apsēstos. Katra virsma ir aizverama un atverama. Tā ir spīdīga kā spogulis, uz tās ir viens burts. Burti kopā veido tekstu…
