Piedāvāju Rīgas pilsētas vidē (parkā vai uz ietves) uzstādīt Parīzes vēsturisko (un joprojām te, Parīzē, pielietoto) soliņu ar čugunā lieto struktūru un koka pamatni sēdēšanai un muguras atspiešanai. Tāda veida soliņi te atrodami gan uz plašo bulvāru trotuāriem, gan pilsētas dārzos un skvēros. Tiem raksturīgs īpašs franču estētisks šarms un reizē arī funkcionālisms.

Mana projekta idejas pamatā ir vairāku slāņu lasījumi jeb interpretācijas:

Šis radošais žests jeb notikums,kad Parīzes vēsturiskais soliņš tiek pārvests un uzstādīts Rīgā, būtu jāskata saistībā ar šobrīd aktuālo globalizācijas situāciju, kad nojaukti šauri lokāli un nacionāli ierobežojum (ekonomiski,saimnieciski un arī kulturāli). Kā šī procesa liecība “Parīzes soliņš” Rīgā atgādinātu šī brīža notiekošo nenovēršamo globalizācijas procesu arī estētiskajā, arhitektoniskajā kultūrvidē un domāšanā. Jau no agras bērnības dzirdēts, ka Rīga ir mazā Parīze, kas savā būtībā vēsta par Rīgas ambīcijām, vēlmi sasniegt ko patiesi lielu un skaistu Eiropas līmenī. Reizē šis izteiciens neko nesaka par Rīgas vēsturiski eklektisko dažādu laiku un ietekmju kopumu, kas tomēr veido Rīgu kā autentisku un skaistu pilsētu. Tādēļ “Parīzes soliņš” Rīgā būtu kā šīs eklektiskās un vienmēr Eiropeiskās kultūras tradīcijas apliecinājums.

Manuprāt, mākslas darbam ir jāspēj izraisīt vai atvērt lielas un dziļas emocijas un veicināt domāšanas procesu. “Parīzes soliņš” Rīgā ir kā objekts, kurš spēj izraisīt ilgas pēc Parīzes, atmiņas par tur piedzīvoto, pavadīto laiku vai vēlmi kādreiz tur nokļūt. Reizē šis soliņš arī būtu kā liecība par visu to laiku un absolūto noslēgtību, kad Parīzes klātbūtne un domas par ko tādu bija liegtas. Tātad, Parīzes soliņš kā oda atvērtībai un domas brīvībai.

Parīzes soliņš – kā franču vēsturiskās un aktuālās kultūras iniciatīva un žests Rīgā. Šis soliņš varētu būt vieta, kur pulcēties lasīt franču dzeju vai filozofus, vai vieta kur satikties un runāt vai domāt franciski.

Nozīmīga šī projekta šķautne ir tā gluži personiskais raksturs. Uz bulvāra, kur dzīvoju un parkā, kur eju ar bērniem, ir virkne šādu soliņu. Diendienā redzot to pielietojumu pilsētnieku dzīvē, tā interesanto struktūru ar centrālo vietu, kur atspiest muguru, bet divām diametrāli pretējām iespējām apsēsties. Tātad ir iespēja uz viena soliņa sēžot netraucēti skatīties uz austrumiem vai rietumiem vai arī uz dienvidiem vai ziemeļiem, katram domājot savas domas vai uzsākot sarunu. Tas veido interesantu komunikācijas un līdzāspastāvēšanas iespēju pilsētas aktīvajā vidē un vienlaicīgi tas ir vēsturiski estētiski veiksmīgs un funkcionāls objekts. Rīgā tas varētu atrasties Bastejkalna apkaimē, pretī Francijas vēstniecībai, Ķīpsalā ar skatu uz Rīgu, Kronvalda parkā, ņemot vērā, ka katra vieta dod citu kontekstu un izceļ kādu no iepriekšminētajām nozīmju šķautnēm.

“Parīzes soliņš” Rīgā ir aicinājums aktuālajā globalizācijas situācijā domāt, domāt par Parīzi, par vēsturi, par kultūras mantojumu, domāt nevis kā mazajā Parīzē, bet kā Rīgā, lielajā Rīgā un izprast, ka tā Parīzē ir mūsos katrā.

Pieraksties jaunumiem

Par fonda aktualitātēm visagrāk uzzināsiet, piesakoties jaunumu saņemšanai e-pastā.