Nav viegli izdomāt soliņu, kas kādam sagādātu prieku. Cilvēki mēdz sēdēt uz visa kā, pat uz avīzēm. Es nemierīgi staigāju pa darbnīcu Andrejsalā, šurp un turp, gaidot, kad atnāks ideja. Kavējas. Nenāk. Radio spēlē I. Ziedoņa citātus un dzeļoļus. Es apsēžos, skatos uz Daugavu un klausos:
“Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.”
vai
“Un, kad es paskatos uz rietiem, kāds roku man uz pleca liek: “Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek.””
Vai tas nav par Andrejsalu? Šeit visa pietiek, izņemot – kur apsēsties un noskatīties saulrietu. Tā mēs te tupam uz dzenskrūvēm, apklātām ar avīzēm.
Biju jau iecerējusi darba pauzēs Daugavas krastā ierasties ar savu sēžamo. Izmērā mazu. Īkšķa lielumā. Bet tagad var domāt jau ko lielāku…
Piezīmes. 1. decembris
Soliņš “Laiks” ir kinētisks objekts – soliņš pilsētas vidē. Tāpat kā pulksteņa mazais rādītājs, tas iet ap asi un norāda dienas stundas.
Objekta griešanos ap asi nodrošina sliedes un mehānisms, kas iebūvēts objekta centrā.
Uz rādītāja ir liela auss, un ir pietiekami daudz vietas, lai apsēstos vērotājs. Objekta izmērs ir 6 metri rādiusā. Vieta, kur apsēsties, – 50 cm no zemes.
Objekta kopējais augstums 2 metri. Izgatavots no caurspīdīga, spīdīga materiāla.
Soliņa rādītājs sakrīt ar saullēkta un saulrieta virzienu.
