Izstāde ievadīja Borisa un Ināras Teterevu mākslas festivalu, un tās ideja sasaucās ar festivāla nosaukumu TÊTE-À-TÊTE. Franču valodā, no kuras aizgūts šis nosaukums, vārds la Tête nozīmē “galva”.
Izstādē varēja saskatīt un sadzirdēt profesionālās mākslas veidu plašo spektru, kas raksturo Borisa un Ināras Teterevu mākslas festivāla programmu. Šīs izstādes kontekstā "galva" ir ne tikai vieta galvassegai, auskariem, frizūrai, kosmētikai, brillēm un mūzikas ierīces austiņām, bet arī sarežģīta fiziskā ķermeņa daļa, kurā domā vai arī nedomā.
Izstādītie mākslas darbi ir vairāk par domāšanu nekā par nedomāšanu, jo te, piemēram, domā pat dārzenis Maijas Kurševas zīmējumā “Biete domās”. Kārtējo reizi nākas atsaukties uz mūsu mākslas kritikas patriarhu Jāni Borgu, kurš reiz kādā intervijā ļoti lakoniski izteica neaizmirstamu apgalvojumu: “Pasauli neizglābs skaistums, bet domāšana gan.”
Viens no izstādes atskaites punktiem bija Lienes Mackus, Kristas Dzudzilo un Reiņa Dzudzilo veidotā vecmāmiņas-vilka galva Latvijas Nacionālā teātra izrādei “Sarkangalvīte un vilks” 2013. gadā. Jauno mākslinieku darbs izrādē galu galā netika izmantots, toties ieguva skulptūras veidolu šajā izstādē.
Liene Mackus. Vecmāmiņa-vilks. 2013. Jaukta tehnika.
Teātris kopš senās Grieķijas laikiem atrodas Eiropas profesionālās mākslas pirmsākumos, – šīs izstādes kontekstā parādījās ne tikai scenogrāfijas elementi, bet arī tika uzsvērta mūsdienu mākslas performatīvā daba.
Izstādē savijās tradīcija un novatorisms, apliecināta tēlainība un stāstījums. Skatītājs tiek cienīts, ar viņu nespēlē paslēpes. Šajā mākslinieciskajā daudzbalsībā netrūkst nedz personisku motīvu, nedz atsauču uz plašākām sociālām parādībām. Mākslinieki nebaidās būt naivi un smeldzīgi, nevairās apliecināt acumirkļa atklāsmi, brīnumu, izmisumu, prieku un vismaz kaut kādu izpratni par dabas un kultūras ritmiem un ritiem.
Vienīgā nelielā zona, kas tika atvēlēta eksperimentiem, - Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Pētersona un viņa audzēkņu darbu saspēle ar kopīgo nosaukumu “Skate”.
Izstādes koncepcijas pirmsākumi meklējami 2013. gada pavasarī, kad notika konkursa “Rīga smaida” izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. Žūrijai strādājot, mecenāti Boriss un Ināra Teterevi izteica vēlējumu, lai nākamā konkursa izstāde būtu veltīta figuratīviem darbiem. Zināmā mērā šis projekts ar savu tēlainību sagatavoja kārtējo pilsētvides konkursa izstādi, atbildot uz jautājumu, kas tad īsti ir figurativā māksla mūsdienās.
Mākslas skates ārtelpas darbu reprodukcijas rāda, ka arī zīmējums un fotogrāfija var kļūt par paliekošu publiskās mākslas darbu, kā tas nereti noticis lielajās pasaules metropolēs.
Izstādē tika iekļauti daži senāk veidoti mākslas darbi, lai dotu nelielu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas ideju attīstībā. Tomēr lielākā daļa no izstādē aptvertās mākslas - jauna un neredzēta (izveidoti jauni darbi vai darbu kopas). Arī vēsturisko darbu pazīstamība ir nosacīta - izaugušas jau vairākas studentu paaudzes, kuras tos nekad nav redzējušas.
Izstādes kuratore Helēna Demakova.
