Rundāles pils ir viens no Latvijas izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem, kas nozīmīgs kā baroka laikmeta pils ansamblis ar pili, staļļiem un parku. Pils būvēta pēc Frančesko Rastrelli projekta Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam. Tā paceļas Zemgales līdzenumā, neskartā lauku ainavā, tā saglabājot sākotnējo arhitekta ieceri - centrā visam pāri pils kā valdnieka varenības simbols, no kuras alejas aiziet bezgalībā.
Pils restaurācijas darbi turpinājās no 1972. līdz 2014. gadam. Sākumā restaurācijas darbus galvenokārt veica speciālisti no Ļeņingradas (Sanktpēterburgas), vēlāk tos veica Latvijas meistari, darbā piedalījās arī Mākslas akadēmijas restaurācijas nodaļas studenti.
Līdz 1992. gadam restaurāciju finansēja Kultūras ministrija, bet pēc 1992. gada restaurācijas darbu temps palēninājās, un tie galvenokārt notika ar sponsoru un mecenātu atbalstu.
“Rundāles pils restaurācija bija bezgala gara, bezgala grūta. Ir liels prieks par rezultātu, bet arī tādas “šausmas” - kā vispār to varēja izdarīt? Cik tas bija ilgi, kādu tik nebija problēmu, arī finansiālās... Mums tagad vienmēr jādomā, ka bez Borisa un Ināras Teterevu palīdzības pils vēl nebūtu gatava…” stāsta Imants Lancmanis, kurš daudzus gadus (no 1976. līdz 2018. gadam) bija Rundāles pils muzeja direktors.
Mecenāte Ināra Tetereva reiz pauda: “Esmu pārliecināta, ka bez Imanta Lancmaņa un viņa komandas mums nebūtu šīs Pils. Ik reizi, viesojoties pilī, redzējām, ka pils ansambļa restaurācija strauji tuvina mērķim redzēt Rundāles pili visā tās krāšņumā, iekļaujoties pasaules kultūras mantojuma sarakstā ar unikālu baroka arhitektūras ansambļa pērli. Līdzās Pēterhofas ansamblim un Versaļas pils kompleksam.
Rundāles pils tika restaurēta ar īpašu attieksmi, saglabājot atbilstoša laikmeta garu, atmosfēru. Piemēram, ja pils lūkojās pēc tapetēm, tad atrada ražotni, kas joprojām veido attiecīgajam laikmetam raksturīgos rakstus. Savukārt nepieciešamos eksponātus pils prasmīgi meklēja izsolēs, nepieciešamības gadījumā arī atjaunojot tos.
Imants Lancmanis ir apbrīnojama, apdāvināta personība, kas apveltīta ar talantu buķeti. Un viens no tiem ir saimnieka talants, kam piemīt prasme rūpīgi izsvērt iespējas, pārdomāt katru sīkumu un rezultātā atrast labāko veidu, kā spert nākamo soli."
***
Atbalsta vēsture restaurācijai sākās 1997. gadā, kad, apmeklējot Rundāles pili, mecenāti Boriss un Ināra Teterevi bija pārsteigti, redzot, ka šim spožajam arhitektūras piemineklim ir nepieciešama pamatīga restaurācija, un nolēma atbalstīt tās veikšanu.
Pirmais solis apjomīgajā restaurācijas projektā bija pils rietumu puses kāpņu atjaunošana. Savukārt 1998. gadā ar mecenātu atbalstu tika atjaunots hercogienes buduārs - viena no hercogienes apartamentu telpām, kuras nišā, kas izgatavota milzīgas gliemežnīcas izskatā, atrodas franču sēdmēbele ar nosaukumu duchesse brisée (fr. salauztā hercogiene).
Vēlāk, 2004. gadā, pils ar mecenātu atbalstu varēja pabeigt hercogienes tualetes kabineta un guļamistabas restaurāciju, kā arī gultas rekonstrukciju. Savukārt no 2006. līdz 2010. gadam tika veikta virkne atjaunošanas darbu, tostarp hercoga pirmajā kabinetā un hercoga ģērbistabā.
Hercogienes apartamentu telpas ir salīdzinoši nelielas, to apdare nav tik bagātīga kā hercoga apartamentos. No 11 telpām, kas atrodas divās anfilādēs, tikai buduārā un tualetes kabinetā ir dekoratīva sienu un griestu apdare. Taču telpas ir unikālas un interesantas.
Apartamentus rotā holandiešu un vācu baroka meistaru gleznas. Šeit atrodas arī bagātīga porcelāna smaržu vāžu jeb popūriju kolekcija. Tā atgādina par visu tā laika grezno interjeru problēmu - nepieciešamību atsvaidzināt gaisu.
Aiztumšotie logi un lustras gaisma hercogienes guļamistabā rada nakts krēslas efektu. Šeit greznākais priekšmets ir gulta ar baldahīnu, kas darināta pēc Bavārijas galma mākslinieka Fransuā de Kivijē (18. gadsimta vidus) meta. Abpus gultai sienas tapešu apvilkumā paslēptas durvis uz tualetes kabinetu un kalpotāju gaiteni.
Hercogienes tualetes kabinets ir viena no mazākajām telpām ar viszemākajiem griestiem, jo kalpones istaba atradās virs tās. Šī ir arī viena no greznākajām telpām. Tualetes kabineta apdare tika iznīcināta 1934. gadā, kad telpā tika ierīkots skolas direktora kabinets. Dekoratīvā apdare tika rekonstruēta, izmantojot griestu veidojuma fotogrāfijas un saglabājušos sienu paneļu fragmentus.
Hercoga Ernsta Johana Bīrona privāto apartamentu telpu grupā ietilpst tostarp divi kabineti un ģērbistaba, kuri arī restaurēti ar mecenātu atbalstu.
Viena no tām - hercoga ģērbistaba - ir viena no greznākajām telpām pilī. Griestu centrā ir atveidota sudrabota saule ziedu vainagā, griestu ielocēs – puķu vītnes un putni. Sienas tapsētas ar greznu brošēta zīda audumu. Restaurēta oriģinālā krāsns. Par telpas funkciju liecina 18. gs. vidus franču mēbeles – tualetes galdiņš, friziera galdiņš, drēbju skapis un krēsli ar pinuma sēdekļiem un atzveltnēm.
Pirmais hercoga rakstāmkabinets ir viena no trim telpām pilī ar kamīnu, kas vēsā laikā ļāva to ātrāk iesildīt. Marmora kamīns rekonstruēts pēc atrastajiem fragmentiem. Apdrukātas kokvilnas auduma tapetes izgatavotas pēc 18. gadsimta parauga.
2010. gadā mecenāti Boriss un Ināra Teterevi palīdzēja spert noslēdzošo soli, lai pabeigtu pils telpu māksliniecisko restaurāciju, kas turpinājās vairākus gadu desmitus. Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas programmas patronese bija Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera kundze Lilita Zatlere.
“Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas programmas” ietvaros 2011. gadā tika restaurēta un apmeklētājiem atvērta biljarda zāle, bet 2013. gadā – otrais hercoga rakstāmkabinets.
Biljarda zāles griestu gleznojums ataino antīkās mitoloģijas sižetu par strīda ābolu. Zāles dekors atbilst tās sākotnējam izskatam, un biljarda galds centrā ir Eiropas lielākā biljarda galda kopija.
Otrais hercoga rakstāmkabinets izceļas ar vērienīgiem ornamentāliem sienu gleznojumiem, kuru autors ir Frančesko Martīni. Līdz restaurācijai tos slēpa četras krāsojuma kārtas. Kamīns bija likvidēts ap 1865. gadu, taču tagad atjaunots. Telpas funkciju akcentē franču meistara Antuāna Matjē Kriāra darinātais rakstāmgalds (18. gs. vidus), Romas juveliera Antonio Fornari izgatavotā sudraba tintnīca (ap 1770. gadu) un krēsli itāļu vēlā baroka stilā.
2014. gadā pils atjaunošana tika pabeigta, atklājot pils viesiem Lielo galeriju un hercoga bibliotēku.
Lielajā galerijā galma svinību laikā bija klāti mielasta galdi. Griestu un sienu gleznojumi ir konsekvents itāļu monumentālās glezniecības piemērs – liels retums visā Latvijā. Griestu gleznojumu restaurācija ilga četrpadsmit gadu, jo lietus ūdens tos bija postījis jau kopš 18. gadsimta. Restaurācijas laikā atklājās, ka apgleznotas arī sienas, taču 19. gadsimtā tās divreiz pārkrāsotas.
Bibliotēkas restaurācija ir kļuvusi par vienu no sarežģītākajiem Rundāles pils restaurācijas posmiem. No visiem septiņiem pils griestu gleznojumiem bibliotēkas plafons bija saglabājies vissliktāk. Gleznojumu bija ievērojami sabojājis lietusūdens no caurā jumta, turklāt 19. gadsimta 80. gados tas ticis pārgleznots.
Griestu plafona alegoriskais saturs ietverts vairogā ar romiešu rakstnieka Plīnija sentenci “Laborem in victoria nemo sentit” (“Pūles uzvarā neviens nejūt”), ko nes centrālā Uzvaras figūra. Savukārt Mieram un Pārpilnībai pretstatīts Ķildīgums un Atriebība. 2014. gadā ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu tika pabeigta telpas restaurācija, kas vienlaikus iezīmēja simbolisku pils interjeru atjaunošanas noslēgumu.
Borisa un Ināras Teterevu fonds atbalstījis arī monogrāfiju sērijas izveidi par Rundāles pili un tās restaurāciju.
Tās autors Imants Lancmanis stāsta: “Kad 2014. gadā projekts noslēdzās, bija skaidrs, ka ir jāpaliek vēsturiski nozīmīgai dokumentācijai, kas rāda ne tikai šo objektu - kas rāda arī mūsu domāšanu, metodisko pieeju, tehnoloģiskos procesus, ko darīja katrs restaurators. Tā ir ne tikai pils tapšanas un atdzimšanas hronika. Tā ir arī sava laikmeta hronika.”
Pirmais Rundāles pils monogrāfijas sējums tika izdots 2015. gadā, tas iepazīstina ar pils vēsturi. Otrais sējums (2018) rāda pili kā objektu, ļaujot veikt virtuālu ceļojumu pa telpām un apskatīt detaļas tuvplānā. Savukārt trešais monogrāfijas sējums (2021) veltīts pils ansambļa restaurācijai.
Šī monogrāfiju sērija ļauj ieraudzīt ne tikai arhitektūras pieminekļa ārējo izskatu, bet arī padziļināti iepazīt to.