Simtgades sezonai sākoties, Valmieras Drāmas teātris ir piedzīvojis jau divas latviešu klasikas pirmizrādes. 5. oktobrī pie skatītājiem nāca Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” iestudējums Ineses Mičules režijā un 27. oktobrī - pēc Viļa Plūdoņa poēmas motīviem iestudētais “Atraitnes dēls” Viestura Roziņa interpretācijā. Abas izrādes tapušas ar Borisa un Ināra Teterevu fonda atbalstu.
Viļa Plūdoņa “Atraitnes dēls” (1900) ir viens no latviešu rakstniecības izcilākajiem paraugiem. Poēmas izstrādei autors veltīja 15 gadus no savas dzīves. Valmieras teātrī bez vārdiem veidotā, poētiskā izrāde caur deju un mūziku ielūkojas cilvēka pašu pirmo - mātes un bērna - attiecību pieredzē. Tā stāsta par nabadzīga jaunekļa, atraitnes dēla, dramatisko cīņu par savu sapņu piepildīšanu - izglītības iegūšanu, par labākas dzīves nodrošināšanu sev un savai mātei, zemtekstā - Latvijai.
Režisors Viesturs Roziņš ar radošo grupu lasa “Atraitnes dēlu” šodienas cilvēka acīm, ieaužoties cauri laikiem aktuālajās mātes (Inese Ramute) un dēla (Kārlis Dzintars Zahovskis) attiecībās. “Šis bus pieaugšanas stāsts. Par jauna cilvēka tiekšanos uz augšu. Par mērķtiecības dzinuli, kas iekodēts jau šūpulī un par spēcīgajām mātēm, kas mīl. Šī būs mīlestības un mērķtiecības sadursme, deja un duelis vienlaikus,” režisors Viesturs Roziņš.
Savukārt 5. oktobrī pirmizrādi piedzīvojis viens no Valmieras teātra simtgades centrālajiem notikumiem – iestudējums “Jāzeps un viņa brāļi” Ineses Mičules režijā. Šī luga tiek uzskatīta par vērienīgāko, kultūrvēsturiski un filozofisko piesātinātāko un vienlaikus arī personiskāko Raiņa lugu.
Izrādes “Jāzeps un viņa brāļi” radošā komanda ar līdzšinējiem iestudējumiem ir pierādījuši savu cilvēcisko briedumu, lai teātrī runātu par sarežģītiem ētiskiem un filozofiskiem jautājumiem lakoniskā traģēdijas formā. Inese Mičule: “Viss, ko mēs katrs lūdzam no šīs pasaules, ir mīlestība, taču mūsu godkāre liek iet pa paradoksu ceļu - starp izaugsmi, cēlsirdību un egocentrismu, varas un pārākuma apziņu. Tas ir gara attīstības ceļš. Rainis izseko Jāzepa ceļam. Tas ir mokošs, bet svētīgs. Kad pāridarījums pārvēršas apsēstībā un izredzētībā reizē, kad naids un greizsirdība kļūst par ideoloģiju, tad piedošana ir gandrīz neiespējams brīnums, taču tā ir augstākā dziesma cilvēkmīlestībai.”
Atbalsts abu izrāžu tapšanai ir Borisa un Ināras Teterevu fonda dāvana Valmieras teātrim simtgades sezonā un ieguldījums tā ceļā no pagaidu mājvietas laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” uz atjaunoto un modernizēto teātra ēku Lāčplēša ielā. Ar fonda palīdzību šosezon top arī Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” (režisors Jānis Znotiņš) un Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls” (režisors Reinis Suhanovs).
