Atzīmējot vēsturiskās Dzintaru koncertzāles 80. gadu jubileju, ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu ir īstenots īpašs projekts – izcilā latviešu grafiķa Anša Cīruļa sienu gleznojumu izgaismošana.
Koncertzāles centrālās ieejas vestibila interjerā iestrādāti mākslinieka, izcilā latviešu lietišķi dekoratīvās mākslas meistara Anša Cīruļa sienu gleznojumi „Jūra”, „Latvija” un „Lielupe”. Tie ir valsts nozīmes mākslas un vēstures objekti un līdz ar Dzintaru koncertzāli iekļauti Latvijas kultūras kanonā.
“Cīruļa darbos staro lielais latviešu sapnis,” viņa mākslas būtību reiz noformulējis mākslas zinātnieks Jānis Borgs.
Lai izceltu šos sienu zīmējumus un to kultūrvēsturisko vērtību, Anša Cīruļa sienu gleznojumi tagad ir izgaismoti, uzstādītas arī plāksnes ar fresku nosaukumiem un informāciju par mākslinieku.
„Atjaunotā vēsturiskā Dzintaru koncertzāle ir kā apslēpts dārgakmens, kas pamazām atklāj savas mirdzošās šķautnes. Koncertzālē ir ne tikai izcila akustika, tās ieejas vestibilu rotā latviešu mākslas meistara Anša Cīruļa sienu gleznojumi, kuri, pateicoties Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstam, tagad aplūkojami visā to krāšņumā,” uzsver Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis.
“Tā ir izcila prasme – atraisīt dvēseli mākslai. Un dažkārt nepieciešams pavisam maz – daži gaismas stari, lai mākslas darbs atplauktu, un lai mēs to ieraudzītu un saglabātu atmiņā un sirdīs. Latvijas izcilo meistaru darbi ir mūsu kultūras mantojums, ko baudām šodien un saglabājam nākamajām paaudzēm,” pauž mecenāti Boriss un Ināra Teterevi.
Sienu freskas ar alegoriskajām figūrām (Lielupe, Laima, Latvija) mākslinieks Ansis Cīrulis veidojis sava mūža pēdējā desmitgadē – 1937. gadā.
Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš māksliniekam veltītajā apcerē uzsver: „Vienā no izcilākiem veikumiem − sienas gleznās Dzintaru mūzikas namam − veras daiļuma brīnišķā zeme. Koncentrētos laukumos, līniju rakstā daiļnieks uzbur jūrmalas vīziju. Līdzīgi teiksmainu augu robotām lapām rit viļņi līkumotām mugurām. Pa tiem slīd neliela laiva. Vienā stūrī − darba simbols, sirmais zvejnieks ar pīpi zobos, lomu velkam. Otrā − moderni tērpta sieviete ar saules sargu, aiz tās izteiksmīgais mazā puisēna siluets gavilējam ar tauri. Te − atpūta. Abus sānus saista centrālā figūra − alegoriskais jaunās sievietes stāvs ar krūzi rokās, no kuras apaļā viduča kā no saules vizmo staru vainags. Lai tā būtu kas būdama − Lielupes vai Laimas teiksma −, viņa ir daiļuma paudēja ar savu krāšņumu un jaunības mirdzumu. Varavīkšņotais loks pāri jaunavas galvai, ar savu kustību saistot un noslēdzot, ir pasakainā daiļuma vēstītājs. Pa kādu brīnumainu laipu nokļūstam no tagadnes pagājībā, jo visur pulsē tas pats ritms, tā pati dzīves iekšējā likumība. Varētu sacīt, ka tā ir dainu prizmā skatītā dzīve, kur darbs, tikums un skaistums nav nošķirami.”
