Ainavu Alekseja Naumova izpildījumā vairs nevar uztvert kā pasīvu refleksiju, kas mākslinieciski atspoguļo apkārtējo pasauli. Tā ir ieguvusi aktīvas un atbildīgas rīcības instrumenta vērtību, ļaujot autoram un skatītājam līdzdarboties, estētiski konstruējot mūsdienu cilvēka vidi. Šajā ietvarā atklājas gleznotājam būtiskais mirklis, jo acīmredzami var notvert skaņu, ko veido ne tikai arhitektūra kā sastingusi mūzika, bet arī koku ritmi, kontrastu saspēle vai saklausītie bērnu smiekli parka ielokā.
© Didzis Grodzs